Briseles latviešu dejotāji

Deju svētki – Briseles latviešu dejotāju Lielais Piedzīvojums!

Šīs vasaras Lielais Piedzīvojums – tā saucam to, kas ar mums šovasar notika. Dejas, saule, vainagi, stadions, latviskās tradīcijas, emocijas, dzīvošana visiem kopā, sacensības un komandas gars, vērtīgi padomi, maz miega, sāpošas kājas, sarunas, domu apmaiņa, ugunsdzēsēju sarūpētās „strūklakas”, atzinība, dažādas atziņas, pieredze un iespēja vienam otru iepazīt vēl tuvāk – tāda bija Deju svētku nedēļa. Un par katru šeit uzrakstīto vārdu dejotājiem ir savs stāsts!

Viss iesākās ar mūsu Žila dzimšanas dienu, kūku, upeņu balzāmiņu un pirmo mēģinājumu „dzīvesvietā” – dzīvojām Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā ar peldbaseinu, kuram gan uz to laiku bija izlaists ūdens, bet naktīs gaitenī ballītes spēlēja mūsu kaimiņi – pūtēju orķestris! Dzīvojām mēs saticīgi un grezni – par to jau laikus bija parūpējušās Guna un Inga, gan sarunājot naktsmītni skolā, gan izstrādājot gardēžiem cienīgu ēdienkarti, ko noslēgumā skolas čaklās saimniecītes vēl papildināja ar diviem lieliem kārumiem – saldo un sāļo kliņģeri... Zemenītes un kādu ķirsi – to sūtīja mājinieki...

Ļoti, ļoti mums palīdzēja un atbalstīja ģimenes. It visā. Gan ceļā uz Deju svētkiem, gan piedaloties tajos. Bijām atbrīvoti no visdažādākajām sadzīves rūpēm, līdz ar to varējām ļauties šim Lielajam Piedzīvojumam no visas sirds. Pulciņā mums ir daudz bērnu, taču vismazākie svētku laikā bija tikai mēnesi, trīs mēnešus un četrus mēnešus veci. Tad nu tiešām apbrīnojamas bija gan pašas dejotājas - Maija, Violeta un Guna, kas spēja pakārtot savu dzīvi Deju svētkiem un būt visos mēģinājumos un koncertos, gan arī viņu tuvie un mīļie cilvēki (visvairāk jau viņu mammas), kas nenogurstoši 24h visu nedēļu bija gatavībā darīt jebko un palīdzēt jebkā, lai tikai Briseles latviešu dejotāji gūtu to lielo baudījumu, ko Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki spēj radīt.

Vai guvām šo baudījumu, piepildījumu? Vai Deju svētki mums bija arī pārbaudījums? Vai spējām un pratām priecāties, sadzīvot, ieklausīties, nolikt malā savu ego un būt tai mazajai dzirkstelītei lielajā deju ugunskurā? Katram noteikti ir sava atbilde, bet zinu, ka lielākais vairums atbildēs apstiprinoši. Protams, deju programmas „Tēvu laipas” mēģinājumu slodze bija pamatīga un nogurdinoša – katru dienu sākām dejot jau 7:00 rītā līdz 24:00 (kamēr vēl tikām „mājās”, parasti pulkstenis sita jau pirmo nakts stundu), bet mēs bijām dejām gatavi, bijām organizēti, uzmanīgi, prasmīgi un varoši. Visu svētku laiku bijām pasargāti arī no traumām, kas ir milzīgs ieguvums, jo mēģinājumu laukumu segumi ne tuvu nebija ideāli. Arī karstuma vai saules dūriens nevienu mūsējo neķēra, kaut, protams, ka stipri sulainais laiks bija papildus slodze dejotājiem. Būtiski arī, ka Ilze bija sarūpējusi košas pļavas puķes visām Svētku dienām, lai par to „galva nesāpētu” un meitenes varētu katru dienu rotāties svaigiem vainagiem. Māris, Violeta un Ilze vienmēr bija gatavi darbināt savu auto, lai uz stadionu atvestu iespaidīgo Briseles latviešu karogu, kas ikreiz tika pamanīts un apbrīnots citu kolektīvu dejotāju vidū. Lielā mērā bijām viens otru atbalstoši un pozitīvi. Taču bija arī tādi brīži, kuros skarbi atklājās gan cilvēki, gan domas, gan lietas, kuras bija risināmas vai vienkārši „laižamas pār galvu”, jo citādi dejot kopā varētu būt neiespējami. Bet mēs taču bijām aizbraukuši uz Rīgu DEJOT! Dejot līdz pagurumam un tad atkal dejot...

Sirsnīgi pateicīgi aizvien esam mūsu atbalstītājam Robertam Zīles kungam. Ar viņa atbalstu bijām pamatīgi saposušies mēģinājumiem un gatavi nenogurstoši dejot gan saulainās, gan lietainās dienās. Paldies Gunai un Kristiānai par labāko tērpu modeļu meklēšanu un atrašanu – jutāmies „pa smuko” un izskatījāmies tāpat. Un būtiski, ka jau tagad esam atraduši labāko modeli un izstrādājuši mēģinājumu krekliņu dizainu nākamajiem Deju svētkiem, tāpēc sistemātiski strādājam mēģinājumos, lai pēc pieciem gadiem atkal satiktos jaunā deju lieluzvedumā, kas noteikti būs grandiozākais pasākums šo svētku vēsturē.

Un paldies mūsu mīļajiem Deju svētku virsvadītājiem par tik jēgpilniem un sakarīgiem mēģinājumiem! Ar humoru, korekti, profesionāli – tādi kopmēģinājumi mums bija ieguvums visiem. Un „laukuma suņi” – virsvadītāju lielākie palīgi un dejotāju uzklausītāji/virzītāji bija tikpat nenogurdināmi kā mēs paši...

Karstuma sviedru lāses un laimīgas acis – tāds visbiežāk izskatījās dejotājs pēc koncerta. Un tā kā visi kolektīvu vadītāji bija aicināti ģenerālmēģinājumu skatīties no skatītāju tribīnēm, tad varu sacīt, ka deju lieluzvedums „Tēvu laipas”, kad laukumā dejoja ~14 tūkstoši dejotāju (tribīnēs vietas ir tikai 5 tūkstošiem skatītāju), bija brīnumdarbs! Neaprakstāmi skaists un iedvesmojošs! Vairs nebija atsevišķi augumi vai kolektīvi, jo skatītājs varēja vērot ar apbrīnojamu aizrautību un precizitāti izdejotus latviskos rakstus, zīmes, raitas dejotāju grupu maiņas, kas pārvērstas deju tēlos - dažādu paaudžu, ieražu, darbu sabalsojumā ar izteiksmīgajiem laukuma scenogrāfijas elementiem. Biju sajūsmā! Tas bija kopums, kas iemirdzējās, sabalsojoties ar „Sidraba birzs” tēlu, lai apliecinātu savu piederību senajai baltu tautai, tās tradīcijām un dzīvotspējai.

Un tad pienāca Gunas dzimšanas diena – svētki Svētkos, kurus izdevās radīt pašā nedēļas vidū. Braucām uz „laukiem” un svinējām! Kā sacīja Guna, tad šī bija viņas pirmā dzimšanas diena, kurā bija viesi, kas reāli aizmiga un gulēja viens otru netraucējot... Bet pārējie gan baudīja – krustmātes skaisto dārzu, viesmīlību un gardos cienastus. Baudījām nesteidzoties...

 Pēdējā mūsu Lielā Piedzīvojuma diena bija ar noslēguma koncertu Mežaparkā un Dziesmu svētku gājienu, kas plūda cauri Rīgai kā strauja upe... Tik daudz labu vārdu, laba vēlējumu un skatienu! Gājiena skatītāji bija it visur – gan ielas malās, gan ēku atvērtajos logos, kāds pat bīstami apsēdies uz palodzes... Piecarpus stundas garš bija šis gājiens, un mēs visi - skaisti, stalti, pacilāti, simboliski... Mums uzgavilēja un mēs uzgavilējām! Mūs sveica un mēs sveicām! Šī enerģijas apmaiņa, pozitīvais starojums un atzinība vienmēr dod spēkus nepagurt. Un Violetas māsa gājienā no Pulvertorņa līdz Dailes teātrim patiesi bija mūsu visnepagurstošākā un šarmantākā atbalstītāja!

Šobrīd pagājuši vairāki mēneši kopš mūsu Lielā vasaras Piedzīvojuma, tomēr domāju, ka Deju svētkus atcerēsimies mūžam. Jo tie jau nav tikai liels un skaists festivāls, bet tiem ir arī garīga nozīme, kas iedvesmo, vieno un paceļ latviešu tautu. Jā, bija gan ieguvumi, gan zaudējumi, gan veiksmes, gan neveiksmes... Tomēr mēs – Briseles latviešu dejotāji atcerēsimies, ka bijām pirmais un pagaidām vienīgais ārzemju latviešu deju pulciņš, kurš noorganizēja Deju svētku atlases skati ārpus Latvijas. Atcerēsimies, cik labi tur startējām, tādēļ Deju svētkos varējām dejot savai D grupai priekšmalās (starp 109 mūsu grupas kolektīviem). Būtiski, ka dejojām sešas dejas – tātad maksimālo deju skaitu, un patiešām dejojām, nevis tikai cilājām rokas vai veidojām laukuma zīmējumu. Vienmēr atcerēsimies arī to, kā ik rītu cēlāmies 5:30 un kā ik vakaru tikai ap pulkstens vieniem sākām mazgāt un gludināt krekliņus/blūzes un pīt vainagus nākamajai dienai, jo tad beidzot pārnācām no saviem mēģinājumiem vai koncertiem. Noteikti katrs atcerēsies arī savu uztraukumiem bagātāko mirkli, kad nepaspēja uzsiet lakatu, nespēja pietūkušās kājas ieaut kurpēs, nepaguva vai nevarēja atrast savu vietu uz deju, aplēja sevi ar kafiju, laikā nedabūja fināla atribūtu – spoguli, uzzināja, ka mājās saslimis mazais utml. Atmiņu būs daudz! Arī par tām „skudriņām”, kas skrēja pār ķermeni, saviļņojuma kamolu kaklā un asarām, kas sariesās acīs... Tāpēc domāju, ka kopumā pēc Deju svētkiem katrs Briseles latviešu dejotājs noteikti ir kļuvis bagātāks. Bagātāks gan ar emocijām, zināšanām un dejotāja pieredzi, gan ar to, ka šajā laikā iepazinis tuvāk savus deju biedrus. Un tā pozitīvā spriedze, kolektīvisma lādiņš un dejotprieks, kas vienoja Deju svētkos, lai turpina mūs vienot arī uz priekšu!

Dejošanā ļoti svarīgs ir pastāvīgs treniņš. Līdz ar to sistemātisks darbs mēģinājumos ir vienīgais veids, kā panākt precizitāti kustību tehnikai, attīstīt dejas izjūtu, muzikalitāti un izteiksmi – kā izkopt dejas valodu. Tieši precizitāte veicina kustību pabeigtību un horeogrāfiskās ieceres uztveramību. Nav iespējams apgūt dejas valodu nevingrinoties, bez aktīvas darbības, kas mijas ar esošo pieredzi. Tādēļ aicinu dejotājus - tiekamies mēģinājumos! Tiekamies pirmdienu un ceturtdienu vakaros, lai atkal un atkal viens otram apliecinātu, ka dejā ir spēks un tā arvien padara mūsu dzīvi košāku.

No sirds paldies par darbu mēģinājumos, attieksmi, finansiālo ieguldīšanos un tam visam sekojošo šīs vasaras Lielo Piedzīvojumu - Gunai, Ingai, Dačai, Ieviņai, Maijai, Kristiānai, Jānim, Inetai, Toomasam, Gundai, Ivariņam, Ilzei P., Žilam, Vicītim, Armandam, Gintai, Kārlim, Kristīnei, Kunam, Agnim, Lāsmai, Veserītei, Elizabetei, Ingai S., Mārim, Gatim, Martai, Ilzei E., Dacei T., Džonam, Irēnai un Ivetai!

Dagnija